Fragmenti no triju vīriešu stāstiem …
“Lielāko daļu dzīves mēģināju sev pierādīt, ka esmu vīrietis. Nē, fiziski viss vietā, taču kaut kādas nemitīgas šaubas nedeva mieru. Galvā kopš bērnības bija iekalts mātes teiktais: - Meitenēm pāri darīt nedrīkst! Es centos. Bet praksē “meitenēm pāri darīt nedrīkst” pārvērtās par - “man jāpiekāpjas”. Jo, ja nepiekāpšos, - nodarīšu pāri. Piekāpties bija grūti, tāpēc izlikos augstsirdīgs: - Man vienalga, nu, ko ar jums, meitiešiem, iesākt. Vēl mūsu ģimenē bija vairāki nosacījumi, kam jāraksturo vīrieti. Par sevi domāt nedrīkstēja, tikai par māju un par lietu. Jāmīl remonts. Jāprot ātri iedegt ugunskuru. Jābūt stipram un sportiskam. Nebaidīties kauties, kaut pret veselu baru. Un vēl daudz kas, ko vairs pat neatceros. Iespējams, ka tāpēc māte bija viena, jo vīrietim nepieciešamo kritēriju saraksts bija paliels. Viskaitinošākā viņas frāze: - Tu taču būsi vīrietis, vīrs un tēvs! Tikai nesen sapratu zemtekstu: - Tu neesi ne vīrietis, ne vīrs, ne tēvs … Reiz pagalmā metos kautiņā. Mājās atgriezos zilumos, bet lepns. Mātes vārdi: - Tu ko, idiots esi?! Priekš kam līdi?! …”
“Man nācās mūžīgi sievietēm pierādīt savu vīrišķību. Nereti viņas no manis to pat nepieprasīja, taču no kaut kāda iztrūkuma iekšā man miera nebija. Kā tas viss beidzās? Reizēm no sasprindzinājuma izlēcu no rāmjiem. Protams, to izgāzu uz sievieti, kaut viņa pat neiedomājās, ka kaut ko būtu no manis tobrīd vēlējusies …”
“Kā es izjūtu, ka neesmu īsts vīrietis? Es baidos no citiem. Izvairos no viņu kompānijām, labāk jūtos starp sievietēm vai jauktos kolektīvos. Ja starp vīriešiem parādās kaut viena sieviete, - man paliek vieglāk. Šķiet, ka uzradies atbalsts. Dodot vīrietim roku, nespēju pacelt acis. Ja tomēr paceļu, viss iekšā sažņaudzas, jo skatīties vīrietim acīs man ir tas pats, kas kārtot vīrišķības eksāmenu. Konkurence - tā ir katastrofa. To kompensē panākumi pie sievietēm - tur kopīgu valodu atrodu viegli …”
Domājot par šiem stāstiem, es neiedziļināšos, kāpēc šie vīrieši jūt tādu nedrošību attiecībā uz savu vīrišķību. Man pašlaik vairāk interese cits moments - šie vīrieši pūlas apliecināt savu vīrišķību caur sievietēm. Tas ir strupceļš.
Neviena - ne māte, ne sieva, ne mīļākā, ne kolēģe - nedos vīrietim vīrieša pašapziņu. Lai kā to negribētos un kā tas neglaimotu, - viņas to nespēj …
Identificēt sevi kā vīrieti var tikai starp vīriešiem un konkurējot ar tiem. Tāpēc vīrieši tik viegli grupējas un cīnās ar citiem. Par varu, par sievietēm, par resursiem utt. Starp citu, jau pati konkurence ir apliecinājums tam, ka esi cienīgs sacensties. Ar tevi nekonkurēs, ja nebūsi cienīgs, jeb arī, ja būsi tik ļoti pārāks, ka neprāts būtu kauties.
Vīriešu kompānijās ir sava īpaša atmosfēra. Tajās nav vietas sievietei. Jo tā ienes savu sievišķīgo enerģiju, kura ārda vienotību un sēj pārpratumus. Psiholoģiskajos treniņos reizēm auditoriju sadala uz pusēm - pēc dzimuma. Pasēdēt, papļāpāt, apmainīties viedokļiem, ieklausīties, izjust, palūrēt pār plecu uz otru grupu. To atmosfēras maiņu aprakstīt pagrūti, bet bieži tiek uzsvērta pieaugoša interese par pretējo dzimumu. Sajūta, kas gūta viendzimuma grupā.
Ar sievieti vīrietis var realizēt kādu daļu savas vīrišķības. Realizēt, bet nevis gūt vai pierādīt. Ja vīrietim nepieciešams apliecināt sievietei savu vīrišķību - viņam tās vīrišķības jau ir par maz. Un pierādīt sievietei kaut ko nebūt - vairs nav jēgas, kaut vai tāpēc, ka viņai, iespējams, ir savs viedoklis par “īstu” vīrieti. “Īsta” vīrieša tēlu var būt daudz, būtiska ir pašsajūta, bet ne atbilstība tēlam. Protams, sievietes atzinība ir svarīga pat pārliecinātam vīrietim, bet viņam sievietes atraidījums nedos iemeslu apšaubīt paša vīrišķību.
Savas vīrišķības pierādīšana ar sievietes palīdzību var notikt pēc diviem scenārijiem.
Negatīvais - pazemojot sievieti. “Stulbās vistas”, “ko no viņām prasīt”, “zini savu vietu” utt. Vēl labāk šis process veicas citu tādu pašu sieviešnīdēju kompānijā, kurā tiek saņemts atbalsts caur kopīgu riebumu. Arī gūtā sajūta - “ar mani viss ir kārtībā” - ir surogāts, balstīts uz sieviešu noliegumu. Tādas pašas tendences vērojamas sieviešu grupās ar feministisku izkārtni, kurās kopības sakne ir “vīrieši - apspiedēji” un lielākā daļa diskusiju notiek ap - “kādi viņi ir nelieši”. Par savu sievišķību pārliecinātām sievietēm nav iemeslu pazemot par vīriešiem dzimušos un piemērot sliktas īpašības visam viņu dzimumam.
Pozitīvais - panākumi, varoņdarbi un to nolikšana pie sievietes kājām. Šis scenārijs apdziedāts kultūrā un vēsturē, bet nedos mierinājumu, jo atkal tomēr atzinība atkarīga no sievietes. Noraidījums, savukārt, visu sasniegto padarīs bezvērtīgu.
Tāpēc vīriešu identifikāciju nedrīkst saistīt ar jebkādām kaprīzēm. Risinājums - vīriešu biedrības, klubi. Tie ir dažādi, no sporta spēļu līdzjutējiem bāros un stadionos līdz medniekiem, makšķerniekiem, laivotājiem, kalnos kāpējiem, dārzniekiem un vasarnīcu būvētājiem. Būt tādā grupā ir svarīgi, tas var izlīdzināt arī bērnībā nesaņemto.
Domāju, augstākminētais aktuāls arī sievietēm.
